"Hlors ir visbīstamākais mūsdienu slepkava.
Novēršot vienu slimību, tas izsauc citu.
Pēc tam, kad 1904.gadā sākās ūdens
hlorēšana, sākās arī sirds slimību, vēža
un plānprātības mūsdienu epidēmija."
(Dakteris Prais, Sagino hospitālis)
Kāda mana draudzene sarunā par ūdens filtrēšanu izteica sekojošu domu: "Agrāk cilvēki nefiltrēja ūdeni un dzīvoja līdz simts gadiem, bija veseli un laimīgi. Kāpēc tad vispār ir jāfiltrē ūdeni?". Labs jautājums. Mēģināsim uz to atbildēt.
Sāksim ar simtsgadīgajiem mūsu sentēviem. Ilgmūžības cēloņi līdz šim nav noteikti, bet simtprocentīgi tajos ietilpst pareizs uzturs. Mūsu sentēvi ēda savvaļas dzīvnieku gaļu un dzera nefiltrētu ūdeni no akām un ezeriem. To ir grūti nosaukt par veselīgu uzturu, jo ūdens un gaļa var kļūt ne tikai par iztikas avotu, bet arī par slimību cēloņiem. Nedrīkst aizmirst par postošām mēra, bakas un citām epidēmijām, kuras tika izplatītas arī ar ūdeni. Tāpēc jautājums par nefiltrēta ūdens lomu ilgmužībā ir divpusīgs.
Nav obligāti jāieskatās vēsturē, lai ieraudzītu ar ūdens izplatītu slimību piemērus. Pēc statistikas līdz divdesmit procentiem Zemes iezīvotāju slimo ar lambliozi. ASV lamblioze ir visisplatīkākā kunģa un zarnu trakta slimība. Parazīti lamblijas izplatās caur nefiltrētu ūdeni. Bet visisplatīkākā kanalizācijas ūdens problēma ir paaugstināts ķimikātu daudzums mūsu ūdensvados, kuri nemainās un neremontējas desmitiem gadu, un uz to sienām sakrājas rūsa un kaļķakmens. Mēs pat nedomājam par to, kā dzeršana no krāna un mazgāšanās ar nefiltrētu ūdeni ietekmē mūsu veselību un skaistumu. Nierēm kaitē varš, cinks un kadmijs. Dzelzs un nikelis ir kaitīgi ādai. Bet hlora saturs ūdenī paaugstina vēža slimības iespēju.
Kad cilvēki runā par filtrēšanas kaitīgumu (it kā ūdens filtrēšana izsūc visu ūdens sastāvu un padara to neveselīgu), viņi aizmirst par NEfiltrācijas kaitīgumu, kas ir daudz bīstamāks. Turklāt viņi maldās, uzskatot, ka filtri sorbē visu ūdens sastāvu. Neņemos runāt par visiem ūdens filtriem kopumā, bet labi pārzinu Aquaphor produkciju, un zinu, ka visi ūdens filtri, izņemot reversās osmozes sistēmas, nav domāti pilnīgai ūdens sastāva likvidācijai, bet gan padara to par piemērotu dzeršanai, atstājot metālu un minerālu vajadzīgo daudzumu. Bet arī reversās osmozes sistēma nav kaitīga cilvēka veselībai (par to liecina Ūdens Kvalitātes Asociācijas referāts http://www.vodolei.co.ua/article_info.php?articles_id=18). Kaut arī nedrīkst neminēt zinātniekus, kuri uzskata osmozes filtrēšanu par kaitīgu. Osmozes membrāna palaiž caur sevi tikai ūdens molekulas, neļaujot nevienai citai vielai difundēt. No vienas puses ūdens tiešām paliek “bezsastāvīgs”, bet ko tad darīt tiem, kas izmanto artēzisku spraugu vai aku? Nevienam nav patīkami dzert dzeltenu ūdeni ar smaku un nepatīkamu garšu. Tādā gadījumā bez reversās osmozes klājas grūti. Bet arī pilsētnieki bieži vien izmanto osmozes filtrus savos dzīvokļos. Vai tas ir kaitīgi? Diemžēl, šis jautājums paliek atklāts.
Tad kāpēc ir jāfiltrē ūdeni? Vai nav vieglāk dzert vienkāršu vārītu ūdeni? Diemžēl, ūdens vārīšana nepasargā no visām infekcijām un parazītiem. Piemēram, Bacillus cereus iztur vārīšanu temperatūrā 105-125°С desmit minūšu laikā. Bet stafilokoka un botulisma nūjiņas ir spējīgas izturēt 260 minūtes vārīšanas 100 grādu temperatūrā. Lai saprastu ūdens vārīšanas neefektivitāti, pietiek ar vienu skatienu uz mūsu tējkannu, kurā mūžīgi ir kaļķakmens nogulsne. Pat bail iedomāties, kas nokļūst mūsu kuņģī ar vārītu ūdeni.
Atbilde ir acīmredzama – ūdens ir jāfiltrē. Jautājums ir tikai – kā. Vai izmantot reversās osmozes sistēmu, vai arī pietiek ar nedārgiem filtriem – ūdens krūzēm. Šī izvēle ir inividuāla un atkarīga no daudziem faktoriem, bet viennozīmīgi šo izvēli ir jāveic ikvienam.
