Stāvēju un skatījos uz durvju rokturi.Tikai nieks- jāatver un jāiet iekšā.Pirms tam ievilkt elpu.Labi dziļi, jo nezinu cik ilgi nāksies uzkavēties.Vēl tikai tāds sīkums- mazliet jāparokas.Rokas, rokas, rokas, parokas rokas....Khe, gandrīz pantiņš, ja nebūtu tik šķērmi ap dūšu.Neiet nevarēju. Dusmojos uz sevi.Bet patiesībā bija arī mazliet smieklīgi. Taču izvēles nebija.Patiesību sakot bija, bet tad es sev nemūžam nepiedotu.
Vajadzēja arī tā sagadīties! Atbraucu, laimīgi noparkoju mašīnu. Par izbrīnu sev, atklāju, ka manas divas rokas spēj paņemt visu, kas bija paredzēts.Otrreiz nebūs jākāpj lejā no ceturtā stāva, jo lifts kā vienmēr bija sabojājies...Uz pēdējā brīvā pirksta uzslidināju maisiņu ar dažām nevajadzīgām lietām. Atrāvu vaļā mistiskās telpas durvis blakus ieejai. Rokturis kā vienmēr noķepis...Tumsa.Pēc skaņas nopratu, ka maisiņs veiksmīgi ielidoja lielajā miskastē.
Uzgājusi istabā rindoju maisiņus vienu pie otra. Šodien bija mana vārda diena.Dāvanas, dāvaniņas.Un pēkšņi!.......
Stāvēju un skatījos uz noķepušo durvju rokturi.Jāatver un jāiet iekšā.Draudzene nepiedos.Nē, varbūt piedos, bet es pati nekad nepiedošu sev, ka viņas jauko dāvanu izmetu reizē ar atkritumu maisiņu. Netīšām....