Diena nemanāmi pārtapa par nakti. Melnie mākoņi vēl ciešāk pārklāja debesis. Pastiprinājās aukstais vējš, kurš uzbūra nepatīkamas sajūtas.

Sāra devās tālāk. Viņai līdzi bija neliels ceļojumu koferis un rokassomiņa. Koferīša mazie ritenīši visu laiku lauzās zemē iekšā un tas radīja liekas grūtības. Laiks kļuva auksts un tumšs. Viņa nolēma piesēst uz koferīša, lai nedaudz atvilkt elpu.  Sāra atcerējās, ka viņai līdzi ir viņas mobīlais. Viņa izņēma to ārā, jo gribēja paskatīties cik ir laika. Mobīlais rādīja uzrakstu: “Ievietojiet SIM-karti!”. Dīvaini. Viņa jau gadu neizņēma savu sakaru karti no telefona. Bez kartes mobīlais nerādīja ne datumu, ne arī laiku. Tas bija negaidīts pārsteigums. Sāra atvēra telefona aizmugurējo vāku, izņēma bateriju. Karte bija savā vietā. Viņa atkārtoti mēģināja ieslēgt telefonu, bet tas atkal rādīja to pašu informāciju. Viņa nolēma atmest tam telefonam ar roku un doties tālāk.

Lielais ceļš beidzās. Sākās šaurs, lauku ceļš. Varētu teikt, ka tā esot taka nevis ceļš, bet nebija taču citas izvēles-tas bija vienīgais ceļš. Dažus metrus pretī viņa sadzird bērna raudus. Viņa mazliet piebremzēja, bet tad atkal pielika soli. Pāris metrus no sevis viņa ieraudzīja bērnu-meitenīti, kura sēdēja un raudāja ceļa malā. Viņa piegāja meitenītei klāt. “Saulīt, ko tu raudi? Kas ir noticis? Kur tavi vecāki?”. Sāra jautāja, bet meitenīte klusiņām raudāja tālāk. Sāra apsēdās blakus meitenītei, mēģinot parunāt ar viņu, taču bērns negribēja kontaktēties. “Saulīt, varbūt es varu kā palīdzēt? Mani sauc Sāra un tevi?” Taču atkal klusums. Pēkšņi iedegās gaisma mājā pāri ceļam. Atvērās durvis. Sāra piecēlās kājas. Balss no mājas uzbļāva: “Velna meitēn! Žigli mājās! Palaidne tāda!” Sāra neko nesaprata tikai atskatījās uz to nabaga meitenīti, kura sāka iet uz mājas pusi. Viņa murmināja: “Jau par vēlu...kauli jau lūzt…” Sāra mēģināja apturēt meitenīti, taču viņa jau bija pie mājas sliekšņa. Durvis ātri aizcirtās un nozuda gaisma.

Sāra bija šokā. Viņa vēl nebija pārdzīvojusi vecvecāku nāvi, nebija saparatusi kur īsti viņa nokļuva, kas šī ir par vietu, kas šeit ir par cilvēkiem… Priekš vienas dienas tas jau ir par daudz. Bija acīmredzot, ka laiks ir iet tālāk, bet tikai uz kurieni? Viņa neatceras šo vietu, šo salu, cilvēkus, ceļu līdz vecvecāku mājai, neko, kas varētu palīdzēt. Bija tāda sajūta, ka viņa šajā salā ir viena pati un nevienas dzīvas dvēseles nav apkārt. Viņa izņēma lukturīti no somiņas un devās tālāk.

Viņa nokļuva pie krustojuma, bet bija tikai trīs braucami ceļi. Tas bija dīvaini, bet pie dīvainībām, šajā salā, Sāra jau pierdausi. Varbūt intuīcija, varbūt iekšējā balss viņai ieteica iet taisni. “Ko gan man darīt? Vai man tiešām ir jāiet taisni? Kaut te būtu kāds, kurš man palīdzētu…” Savācot spēkus kopā, viņa virzījās taisni. Ceļš nebija ne braucams, ne kājām iedams-tas nebija ceļš, bet gan pļava, kura stipri aizaugusi. Stāvēt nebija iespējams, kur nu vēl iet. Un vēl tas koferis! Viņa apstājās, lai pārliktu svarīgākās lietas rokassomiņā, lai varētu te pamest savu koferi, jo tas tikai aizkavēja viņu. Svarīgāko pārlikusi, viņa aizslēdza koferi un nolika dziļāk zālē. Lukturīša baterijas bija gandrīz tukšas, tāpēc viņa nolēma to izslēgt uz kādu laiku. Pēc kāda laika viņa sadzird soļus mežā, kurš bijis dažos metrus no pļavas, pa kuru virzījās Sāra. Viņa apstājas,lai noteiktu, no kuras puses nāk tie soļi. Čāboņa bija gan ātra, gan lēna, it kā, kāds gan ietu, gan brīžiem paskrietu. Soļi likās jau pavisam tuvu. Sāra sastinga bailēs, lukturīti saspiedusi plaukstā. Viņa gaidīja uzbrukumu. Ļoti ātrā tempā soļi virzījās tieši Sārai virsū. Viņa aizvēra acis…Tad viņa sajuta elsoņu sev blakus. Viņa atvera acis un ieraudzīja…jauku mazu, baltu kucēnu. “Ak, Dievs! Tu mani pārbiedēji līdz nāvei! Ko tu te meklē tik vēlā stundā, ko?” Kucēns bija ļoti mīļš un labsirdīgs. Viņš mēģināja parotaļāties ar Sāru, taču spēļu laiks bija cauri. Mežā viņa pamana gaismu. Tā esot līdzīga lukturīša gaismai. “Maksi! Maksi! Kur tu esi, mazais? Nāc pie manis atpakaļ! Maksi!” Sāra paņēma klēpī kucēnu un devās gaismai pretī. “Tas laikam būs tavs saimnieks, drauziņ? Ejam pie saimnieka!” Abi ar kucēnu viņi gāja saimniekam pretī.

“Sveicināti! Es esmu Sāra. Un tas laikam ir jūsu kucēns!”

“Labvakar, meitiņ! Es esmu Rons. Nāc pie manis, Maksi!”

“Ak Maksis! Viņu sauc Maksis! Cik jauks vārds sunim!”

“Ko tu tik vēlā stundā klīsti pa mežu?”

“Es mazliet esmu apmaldījusies. Es šodien tikai atbraucu uz šejieni. Šajā salā dzīvoja mani vecvec..”

“Skaidrs…Artūrs un Sofija. Jā es zinu. Nesen te notika nelaime… Īstas šausmas notikušas mūsu apgabalā…”

“Un kas tieši būtu? Pa ceļam es redzēju daudz ko dīvainu un neparastu. Vai tam ir kāds loģisks izskaidrojums?”-Sāra jautāja vīram, kurš likās viņai pavisam normāls.

“Nāc man līdzi, meitiņ! Ir jau vēls! Nav ko te blandīties apkārt tādā laikā, īpaši pa mežu…”

“Un kas tad te ir?”

“Kas, kas! Meža vilki plosās apkārt! Tu taču negribi noziedot kādu lieku kāju vai roku mežam, ko?”

“Paldies par piedāvājumu, bet man liekā nav nekā!”

Pēc “cilvēcīgās” sarunas, Sāra devās līdzi Ronam, kurš aicināja viņu palikt pie viņa pa nakti. Rons viņai likās pavisam parasts, garīgi un fiziski vesels cilvēks, bet ko viņš pats te viens ar šuneli dara? Par to Sāra nolēma padomāt vēlāk, jo kājas vairs nespēja panest ķermeni-bija laiks atpūtai un miega, taču viņai bija pārāk daudz jautājumu…

Beidzot viņi tika pie Rona mājās. Viņš dzīvoja nelielajā mājā, drīzāk, būdā, kuru sen jau vajadzēja nojaukt un būvēt citu. Blakus mājai atradās šķūnis un laikam mazā Makša būda, bet viņš taču ir par mazu, laik dzīvotu ārā?! Pie šķūņa stāvēja vecs metāllūznis, kurš atgādināja mašīnu.

Ar to laikam ļoti sen neviens nav braucis, taču pēc riepu pēdām varētu teikt, ka šīs braucamais tomēr nesen tika iedarbināts un lietots, taču Sāra tomēr apjautājās par to mašīnu:

“Vai šī metāla čupa vēl ir “dzīva”?”

“Klusāk, meitiņ, tā var apvainoties… Viņa man ir ļoti emocionāla.”

“Piedodiet, bet vai ar to vēl var braukt?”-Sāra uzstājīgi uzdeva jautājumu.

“Ko tu runā! Tā vēl žiperīgi lēkā kā vietājās stirnas! Motors dūc kā bite! Neskaties, ka viņai jau rūsa gandrīz visu “apēdusi”-tās dzīvībai svarīgākās detaļas ir labā stāvoklī. Es bieži ar savu mazulīti braukāju pa mežu, kad Maksis par tālu aizklīst. Tā man ir kā bērns, kuru man nekad nav bijis, bet es tā gribēju…”

“Vai…Man ļoti žēl..Es nepadomājot...”

“Nekas, nekas! Viss ir labi. Ejam mājā iekšā-laiks kļūst sliktāks.”

“Labi.”

Visi trīs-Sāra, Rons un Maksis, devās mājā iekšā, jo vējš gandrīz vai gāza nost no kājām un vēl sāka līst lietus…

Beidzot Sāra tika siltumā un zem jumta. Viņai parādījās neliels smaids uz sejas par to , ka viņai būs kur pārnakšņot.

Mājā iekšā nebija daudz mēbēļu. Mājas stūrī atradās neliels kamīns, kurš jau kurinājās, pa labi no durvju puses atradās virtuve un krāsniņa, kur gatavot ēst, bet pa kresi bija neliela viesistaba ar nelielu dīvānu, galdiņu un diviem krēsliem.

“Sēdies meitiņ, es tūlīt uzvārīšu tēju. Tu laikam esi nosalusi!”

“Paldies, tēja būtu tieši laikā!

“Maksi, atnes manu labāko galdautu! Šodien mums ir ciemiņi!”

Maksis aizskrēja pie skapīšā, parāva aiz virves, kura bija piesieta pie skapīša roktura, un izvilka galdautu!

“Ak, Maksi, tu esi tik gurdrs! Ļauj man tev palīdzēt!”

Sāra kopā ar Maksi saklāja galdautu uz galda. Tas bija ļoti skaists, baltā krāsā ar rozēm un mežģīnēm, pavisam jauns, laikam pirmo reizi tika lietots. Pa to laiku, saimnieks bija uzvārījis tēju.