Šīs bija patiesi jauks un saulains rīts. Bija laiks celties, bet Sāra nevarēja atvert ne aci. Viņas suns-Larijs nesa saimniecei katru rītu otro čību, jo pirmais bija pie gultas, bet otrs kā vienmēr kaut kur citur. Larijs skatījās Sārai tieši acīs, gaidot kā viņa pamodīsies, bet viņa tik apgūlās uz otrā sāna un saldi gulēja tālāk.
Atskan klauviens pie durvīm-tas bija Breds-viesnīcas menedžera palīgs, kurš katru rītu modināja Sāru. Piepeši Sāra pamostas ar kliedzienu: “Nokavēju!”. Sāra strādā par juristu vienā no nekūstamo īpašumu birojiem, kura bosam nepatīk, kad viņa kolektīvs kavē diennestu. Sāra strādā no 8.00 rīta līdz 21.00 vakarā, bet tagad, pulksteņā rādītāji rāda bez 15 minūtēm 8.00-tas nozīmē kā Sāra jau kavē, jau saņēm pērienu no bosa. Viņa ātri apģērbjas, apēd vakardienas sviestmaizi, uzdzerot virsū vakardienas kafijas tasi un dodas skriešus pie taksometra, kurš jau gaida viņu pie viesnīcas gandrīz stundu!
Bija pusdienlaiks. Sāra noklausījās visas lekcijas par to kā kavēt ir slikti, nolēma pasūtīt pusdienas. Atskan zvans un kabinetā ienāk kurjers, kurš atnes vēstuli. Sāras acis kļūst kā no stikla, elpa pārtrūkst uz dažām minūtēm. Vēstule bija no viņas ģimenes advokāta mistera Tomsona. Vēstulē bija aicinājums pie viņa uz biroju, lai parakstītu mantojuma dokumentus…
Sāra nāk no nelielas ģimenes. Viņas vecāki miruši piecus gadus atpakaļ autokatastrofā, brālis un divas māsas gājuši bojā nelaimes gadījumā Norvēģu jūrā. Viņai palikuši bija tikai vecvecāki, kuri dzīvoja uz nelielas salas Vidusjūrā. Sala ir maza un diezgan maz apdzīvota, cilvēki tajā visu mūžu esot bijuši dīvaini, bet Sāra uzskata, ka tās ir blēņas-vecvecāku izdomāts mīts.
Sāra ieradās pie mistera Tomsona. Viņa jau nojauta, ka ziņas nebūs no labākajām. Tā arī bija. Advokāts paziņoja, ka viņas vecvecāki-Artūrs un Sofija gājuši bojā ugunsgrēkā, kurš izcēlies divas dienas atpakaļ viņu mājā. Viņš lūdza, lai Sāra paraksta mantojumu, kurā bijis teikts, ka, vecvecāki viņai novel visu savu īpšumu, zemi, pat zelta krājumus savai mīļajai mazmeitai. Sāra nevarēja pat pakustēties-viņa bija sastingusi gan bailēs, gan sāpēs, jo viņai tagad nāksies braukt uz to noslēpumaino salu.
Pēc dažām dienām, Sāra atlidoja uz to salu, kurā notika nelaime. Pilnīgi viss bija neparasts un dīvains gan koki, gan debesis, cilvēki, lietas apkārt, pat gaiss oda pēc dīvainības un…nāves…
Neviens Sāru nesatiek tā saucamā lidostā. Viņa te esot bijusi 3 gadu vecumā un neatceras kurp iet. Pie telefona automāta piebrauc furgons-veca grabaža, kura laikam te vēl braukā no kara laikiem. Mašīnā sēdēja sieviete, kura apgalvoja, ka pazīst Sāru.
Brauciena laikā abi klusēja. Nevienas cilvēcīgas skaņas-tikai grabažas čīkstoņa. Sāra lūdza Dievu, lai šīs braucamais nesalūztu nekurienes vidū ar dīvainu šoferi blakus. Viss beidzās labi. Viņi sekmīgi atbrauca uz pilsētiņu, bet līdz Sāras vecvecāku mājas būs jātiek viņai pašai, jo tālāk ceļš nav braucams.
Izkāpjot no mašīnas, Sāra dzird šādus vārdus: “Brauc no šejienes meitiņ cik ātri vien vari, šī ir slikta vieta, vieta nav priekš dzīvajiem…” Dzirdot šādus vārdus, Sārai noskrien šermuļi pāri ādai. Tad dīvainā sieviete pazūd miglas biezokņos.
Sāra soļo pa ielu. Ceļmalā stāv vecmāmiņas, kuras tirgo beigtus kucēnus un kaķēnus. Pāri ielai sēž vīrietis, kurš sarunājas ar krēslu, kurš viņam blakus. Sāra palielina soļošanas tempu.
Dažus soļus tālāk viņa saprot, ka tai sievietei mašīnā esot bijusi taisnība-šī vieta ir dīvaina un nelaba. Šeit kaut kas nav labi…. Šeit ir nāves un baiļu smaka…
