Es i pedzīms netāļ no Ventspil, pe paš Tārgals pagast nomal. Uzaudzs ekš kārtig lauk māj pe kārtigem lauk dārbem. Mans tēs un māt bi rigtig saimnik, kas vare but lepan gan a ekopt zēm, gan a kupal ģimen. Mēs bij piec bērn, kas dzimuš viens pakaļ otram. Kā māt teic: pe vienam lupatam.

Tēs mūs āter vien edīdij ekš lauk dārbem. Tie nebut nebi viegal: no 10 gād vecum jau vaidzej mācet izslaukt gov, sapļaut zāl, pataisit vakriņs un uztrīt nāz. Tu nemaz nesmej! Va Tu maz i redzejs pulk saimnics, kas māk uztrīt nāz? Kur nu vel a izkapt sapļaut sien! Tie nebij jok! A laik mēs katers pe dārbem tā bij peraduš, ka likas pats pa sēv saprotam liet: no rīt li vakram kustet pa sāv sēt un ķēķ. Ja māt va tēs vienreiz ko lik, ta bij jaskrej uz teikšan. Ja kādam vajdzej dārb erādit divreiz, ta katers pats varej sōv rāt, ka nebij uz pistungam ko saprats. Māt teic: labak vien reiz izdārt pašam neka trīs reiz lūgtes otram.

Vispulkak dārb bij ap paš vasars vīd. Vaļa gāj pēdje ravešan. Uz pļāv vaidzej sačubant pēdje sien čup. Viss bērn lase ogs. Māt jau sāk piermes zapts vārit kop. Kur nu vel ta ūdeņ nešan no vien viet uz lauk, le gorķ un sīpaļ neraujes čokre! Kārstums, ka ne glābtes. Svieder līž aces, dundur kož miese... Nedo dies, ja vel vakre veidzej locites pe baļļ un māzgt veš!

A slinkum te nevarej apkrautes. Kas nu bi kārtigs saimnieks va saimniec, to varej rēdzt pa gabal. Sakopt lauk un māj priekš, sakopt lop un sēts vīds... Pats a vair nav notuntļojes ka pa ziem. Plānes vasars krekliš tik mūgre. Bez dīž skatšnes var manit cik nu kurš i brang noaudzs. Rō kapeic pa vasars vīd saimnieks a saimniec var lieltes a sāv ties! Nav brīnum, ka senak diens ap šo laik, kad sien talks bij beigts un kulšans talk vel nebi esākt, varej kaimiš pe keimiņ āziet ciema. Rō kapeic pa vasars vīd puiš brōc meits bildnat. Tukša jov negā. Gan jov atrād kād ģeldig emesl a ko āzbildnates: va nu saspriest kopig mašīntalk, va āzvest sāv lop aplecnat, va kād štrument sačinit, va kōč ko cit.

Es a i pedzīvojs tād dien, kad kaimiš no ciem vīd i nācs šorp uz mūsmāj sāv izkapt izkapnat un uztrīt. Man tie bij dīž brīnum: ve tāds maz i saimniek dēls, kas iet pa ciem apkārt, le savest kārtibe sāv izkapt? Va viš tujāk pe sāv māj nevarej atrast kād vīr, kas erād kā to liet dar? Nē! Viš i nācs tād dīž gabal no ciem ār, le dābt pagroztes pa mūs sēt. Nevienam nav vāļ. Vakars nāk viers. Katers kur steidzas. Viš a noskrējs to cēļ gabal, ka pats pūš un elš, sviedar līst, mat saķepuš, puņķ stiepas pār pa lūp. Es jou gribe prasit va kas deg? Lāb, ka mūs māt nebi galig aplams un ečukste mums auses, ka tas īstes emesls: dābt noraudzit, kāds ta mūsmā meits i izauguš.

Šitāds ērams pa precnik? Viš tokš godig mut nevar noslaucit!

Kamēr es mut eplēts stāv un brīnas, precniks novilk rok gar degan, peicak gar bikš stār, ta sniedz le dot labdien.

Pelipt pe vīņ rok va pe nospeķote sān uz mūž? To nu gan es negribej. Paķērs ūdiņspaņs atspēres es āzskrēj pro uz lauk pe gov. Le tēs tiek gala a tād precnik. Es labak stieps tos ūdeņs uz lauk kād laik vel viens pats!

Tā es tik pro. Bet saimniek un saimnič dien a šito pedzīvojum man palik atmiņa uz vis mūž.