Prologs:
Cilvēka roka sniedzas pie gaismas slēdža, it kā tverdamās aizbēgt no draudošās tumsas, kas lūkojas namu logos. Cilvēku mājokļus piepilda spuldzīšu gaisma... tikai sirdīs neiedegas liesma...
Pār zemi savus spārnus pārklājis rudens. Ar pīlādžu sārto ogu acīm, ar dzelteno kļavu lapu lentām brūnajās matu cirtās, ar ozola zīlēm rudens lapu rokās...
Rudens nepielūdzami spiego gar Cilvēku namu aizdarītajiem logiem, tas klauvē ar lietus lāsēm, ar vēja brāzmām, tas uzstājīgi lūdz, lai Cilvēks atver un ielaiž to iekšā.
Cilvēks taču nezināja, ka rudenim arī salst! Cilvēks tikai aizcirta logus, durvis un sirdi, un nelaida to pie sava pavarda sasildīt rokas. Cilvēks neiedomājās palūgt, lai sirmā vecmāmuļa uzada vilnas zeķes, lai rudens vēju kājas brizdamas dubļus un peļķes pārliekus nenosalst... Cilvēks savās rokās nebija turējis RUDENS LEDUS SIRDI...
Un atkal atnāca baltā ziema, sasaldēja rudens sirdi, sarma pārklāja brūnās matu cirtas un zīmēja leduspuķes sārto pīlādžu acīs. Un atkal neviens neizglāba rudeni no vienmuļās nolemtības. Cilvēks ļāva rudens sirdij pārvērsties ledus sirdī, kas atgriezīsies un turpinās saldēt...
Lūgsna:
...”Gaidīsim rudeni, iekursim sārtas ogles krāsnīs, adīsim zeķes, cimdus un neaizvērsim logus, durvis un sirdis! Lai vismaz reizi rudens sasilda savu saldēto ledus sirdi un sajūtas mīlēts un gaidīts. Beigsim mīņāt ar zābaku rievām rudens lapu kaudzēs paslēpto sirdi! Izgrebsim koka zārku, adīsim vilnas segu, guldīsim rudeni mūža miegā, apglabāsim sasaldēto rudens sirdi, lai dus tā mierā... Un atgriežas siltāka un mīļāka.”...
...”Cilvēk, pasniedz savu roku rudenim, ļaujies tango dejai, atver savu sirdi, lai rudens nekad nepārstāj dejot... Tikai no sākuma, Cilvēk, iededz liesmu savā sirdī, lai rudens jūt, ka to mīli un gaidi.”...
...”Cilvēk, lai pietiek Tev spēks izkausēt rudens ledus sirdi!”...
